ilze.ucoz.lv

Trīs gadu vecumu bieži dēvē par personības dzimšanas laiku. Tas saistīts ar patstāvības veidošanos, un pirmajiem soļiem komunikācijā ar sabiedrību. Šajā vecumā bērns sāk apzināties savas mākas, viņam ir svarīgi, lai tās apkārtējie pieņemtu. Bērnam gribas, lai par viņa darbošanās apkārtējie priecājas. Tas ir laiks kad bērnā sāk veidoties mērķtiecība, patstāvība, kad uzmanība jāpievērš visām bērna attīstības sfērām gan pašapziņas veidošanai, gan fiziskajai, intelektuālai, emocionālai un uzvedības attīstībai. Un liels palīgs un atbalsts šajā laikā var būt tieši bērnudārzs, vide, kurā bērnam ir iespējas, kopā ar citiem vienaudžiem un mīļām audzinātājām, vispusīgi attīstīties.

Mūsu dārziņos „Laukstiķu māja” un „Stiķis” visām jau minētajām attīstības sfērām audzinātājas pievērš uzmanību.
Īpaša uzmanība tiek veltīta bērna pašapziņai un sevis izpausmei, izvēloties tam pozitīvas audzināšanas metodes. Bērna niķi mums lielajiem liek bieži saprast, ka bērnam ir savs redzējums, savas vēlmes un griba, un šajos brīžos ir būtiski būt radošiem, un ievirzīt bērnu tajā uzvedības un attieksmju ceļā, kur viņš varētu savas spējas izpaust lietderīgi un būt apmierināts pats, un viņu spētu pieņemt apkārtējie.

Lai niķi pārvērstos par stiķiem, mēs, darbojoties ar bērniem, audzināšanas procesā izmantojam Dž.Grejs piecus pozitīvās audzināšanas principus. Ja tiem vēl piekrīt vecāki un ievēro tos mājās, tad tie noteikti palīdzēs jūsu bērniem rast spēku stāties pretī dzīves grūtībām un attīstīt visu savu iekšējo potenciālu.

Tu vari būt atšķirīgs. Katrs bērns ir unikāls, vienreizējs, neatkārtojams katram ir savas vajadzības, dotības un spējas. Zēni ar savām vajadzībām atšķiras no meitenēm un otrādi. Katram bērnam var būt savas īpatnības kā viņš uztver informāciju, to apgūst. Katram ir savs temperaments, temps, kādā viņš veic uzdevumus. Katrā bērnā, neapšaubāmi, ir kāds no intelekta veidiem. Audzinātāja un vecāku ticība, izpratne, ka bērna vājības var radīt spēku, trūkumi – spējas, ļauj bērnam būt tādam kāds viņš ir.

Tu vari kļūdīties. Visi kļūdās un tas ir dabiski un normāli. Mums lielajiem, kļūdoties, svarīgi būtu atzīt savas kļūdas, atvainoties, ja nepieciešams. Vērojot mūsu attieksmi, bērns pamazām iemācās atbildēt par savām kļūdām. “Bērni ierodas šai pasaulē, apveltīti ar spēju mīlēt vecākus, taču viņi nemāk mīlēt sevi un piedot sev. Viņi iemācās mīlēt sevi, izjūtot vecāku attieksmi un to, kā vecāki reaģē uz viņu kļūdām. Ja bērni netiek kaunināti vai sodīti, viņiem paveras iespēja apgūt ļoti svarīgu mācību – spēju mīlēt sevi pašu un samierināties ar savām nepilnībām.”/Dž.Grejs/

Tu vari paust negatīvas emocijas. Nereti nākas dzirdēt: “Neraudi, tu taču esi puika. Nedusmojies, nav labi dusmoties. Nebaidies, tu jau esi liels. Nesatraucies, būs jau labi, u.c.” Taču par visu svarīgāk bērnam ir izteikt savas emocijas, lai cik negatīvas mums vecākiem tās neliktos. Visas emocijas ir normālas un dabiskas, par tām nekad nav jākaunas. Mēs palīdzam bērnam tās izpaust, atrodot tām piemērotu veidu un brīdi. Ja bērns iemācās izpaust savas negatīvās emocijas, viņš apgūst patstāvību un attīstās par spēcīgu individualitāti. Atpazīstot savas emocijas, bērns izprot savu jūtu pasauli, tādejādi attīstot savu pašapziņu.

Tu vari gribēt vēl.  Konsultējot pieaugušos, bieži nākas sastapties ar viņu grūtībām – paprasīt, palūgt, pavaicāt. Vīram grūti pavaicāt sievai par viņas norūpējošos izskatu pēdējā laikā. Sievai grūti paprasīt vīram palīdzību pieskatīt bērnus, kad jūtas nogurusi. Citiem savukārt grūtības sagādā priekšniekam palūgt brīvdienu, vai algas pielikumu. Droši vien esiet arī dzirdējuši pārmetumu kādreiz: “esi pateicīgs par to, kas tev ir”. Bērns, kurš dzird šādus vārdus izjūt vecāku neapmierinātību, saprot, ka nedrīkst gribēt vairāk. Mēs nelūdzam, neprasām, jo bail, kad izdzirdēsim mūžīgo NĒ. Bērni nezina, cik viņi var atļauties, un tas ir dabiski. Svarīgi ir bērnam mācēt šo NĒ pateikt pozitīvi, bez dusmām, aizvainojuma, parādot arī lietas, ko viņš tajā brīdī var gribēt, tā, lai bez liekiem pārdzīvojumiem, viņam nezustu vēlme gribēt vēl. Ļaujot savam bērnam prasīt vēl, mēs dāvājam viņam mērķtiecību un spēka apziņu.

Tu vari teikt “nē”, tomēr noteicošais vārds ir mammai, tētim, audzinātājam.
Ja senāk bērni jutās vairāk ierobežoti, vairāk tika “salauzta” viņu griba, tad viena no mūsdienu lielākajām problēmām, ka bērniem tiek dota pārāk liela vara. Vecāki apzinājušies, ka bērnam jāaug kā individualitātei, bērniem jādod brīvība, taču vecāki aizmirsuši saglabāt savu varu. Ja vecāki nezaudē vadību, viņi ar labiem panākumiem var dot bērniem vairāk varas. Ļaujot bērniem teikt “nē”, viņiem paveras iespēja izpaust savas izjūtas, apjaust, ko viņi vēlas, un tad pielāgot bērna vēlmes reālai situācijai, iespējamiem resursiem, vecāku vēlmēm, liekot arī bērnam domāt, saprast un uzņemties atbildību.

Būsim kopā ar bērniem svarīgā dzīves posmā, palīdzēsim viņam augt un attīstīties. Uzticēsimies viens otram un būsim mierīgi par sava bērna gaitām mājās, ģimenē un pie mums „Laukstiķu mājā” un „Stiķis”.