ilze.ucoz.lv

Bērni redz cauri saviem vecākiem. Pat labāk kā vecāki viņiem. Mums, pieaugušajiem, ir dažādas rūpes, bet bērniem nav nekā svarīgāka par vecākiem. Un, lai kā mēs arī necenstos, mums neizdosies maldināt bērnus ar padomiem, kuriem paši neticam.

„Mans bērns nevar patstāvīgi izpildīt skolas uzdevumus. Raud, rīko skandālus, noved mani līdz nervu sabrukumam. Es sēdēju ar viņu stundām ilgi, palīdzēju, taču viņš niķojas, novirzās no mācībām un visbeidzot atkal raud” – to stāsta kāda jauna mamma, pilna emocijām, skaļā balsī, saraustītos teikumos. Es sāku just līdzi mātei, bet tad padomāju – nez kā jūtas viņas bērns, kad kopā gatavo skolā uzdotos uzdevumus?

„Esam pat gājuši pie psihologiem, sekojusi visiem padomiem, taču nekas nelīdz”

Es skatos uz šo jauno sievieti un nekādi nespēju saprast, kas viņai kaiš? – „Bet vai jūs esiet kaut reizi pāris mēnešus pēc kārtas sekojusi psihologu ieteikumiem”.

„Nē man nesanāk, un jēgas jau arī nav” – viņa nopūšoties atbild.

Mamma netic psihologu ieteikumiem, jo pati nespēj ievērot disciplīnu, un kā arī nemēģinātu likt bērnam to ievērot, viņš viņu nesaklausa, neuztver nopietni, jo redz piemēru, kas liecina par pretējo.

Es mēģināju viņai paskaidrot, ka viņa saka vienu, bet pati dara pavisam ko citu, un bērns redz, ka mātē nav apņēmības piespiest viņu izpildīt mājas darbus. Bērns precīzi redz jūsu iekšējo stāvokli un manipulē ar to. Jūs sakiet – viņam nevar neko iemācīt? Un kā vēl var! Ar jums manipulēt taču viņš iemācījās. Tas sniedz bērnam uzvaras sajūtu.

Tēvs konfliktos neiesaistās. Un tas arī ir slikti. Tēvs un māte ir vienīgais bērna balsts šajā pasaulē Un ja bērns redz divus dažādus uzvedības modeļus, no kā gan ņemt piemēru? Nav no kā. Bērns redz, ka nav pareiza uzvedības modeļa, bet ir ērti – ātri iegūt sev vēlamo rezultātu.

Ar mammu ļoti iedarbīgas ir asaras, un bērns to arī pielieto, un mamma arī pati ļoti aktīvi atsaucas uz šīm emocijām. Bērns šajos konfliktos nonāk uzvarētāja lomā. Tiešāk sakot – mācās gūt virsroku, jo viņš taču sasniedz mērķi – pēc konflikta mamma vairs nekontrolē mājas darbus. Un bērns apliecina pats savu nozīmīgumu, māku vadīt.

„Es zinu, ka pati vien esmu vainīga, bet es taču nevaru mainīties” – visbeidzot atzīst mamma.

„Tātad jūs mainīties nespējat, bet vēlaties, lai bērns mainās!”

Lūk, šī arī ir galvenā kļūda. Vēlaties mainīt bērna uzvedību – vispirms maināt savējo.

Atcerieties, bērns rūpīgi seko līdzi katram jūsu solim un vārdam. Niķojas? Arī tā ir mācība – vai var panākt sev vēlamo rezultātu tieši ar šādu uzvedību? Apvainojās? Apgūst jaunu taktiku manipulācijā ar vecākiem. Un tikai no jums ir atkarīgs, cik labus panākumus bērns gūs. Ja jūs ignorēsiet bērna asaras un histērijas, parādīsiet, ka nepamanāt viņa aizvainojumu, regulāri uzsvērsiet nepieciešamību izpildīt mājas darbus vai palasīt grāmatas, bērns pakļausies. Jūs nevarat šajā cīņā neuzvarēt – viņš taču ir maziņš un pilnībā no jums atkarīgs. Esiet līdzsvaroti, neiesaistīties emocionālos konfliktos – tikai  šādi jūs variet panākt sev vēlamo rezultātu. Mierīgi paskaidrojiet, ka skolā uzdotie mājas darbi ir jāizpilda, lai iegūtu zināšanas, lai cienītu klasē, lai būtu labas atzīmes, un vispār visi bērni mācās – tā šī pasaule ir iekārtota!

Pēdējais iemesls ir pats iedarbīgākais. Jebkuru bērnu interesē kā šī pasaule ir veidota, un viņš ir spiests uzticēties jūsu skaidrojumam, jo pats šobrīd vēl nevar tikt ar visu skaidrībā.

Kā arī atcerieties sevi – pat pieaugušajiem pēc katriem panākumiem, gribās uzslavas, savādāk zūd stimuls censties.

Kad bērns ir izpildījis mājas darbus, jums jāpievērš tam uzmanība, lai šī mazā uzvara vairotu bērnā pārliecību par saviem spēkiem. Tikai nepārvērsiet to par dresūru – izpildīji uzdevumu - saņēmi konfekti, labāk uzslavējiet bērnu – tu esi malacis, es ar tevi lepojos.