Ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nosaka, cik pareiza būs bērna fiziska un daļēji arī garīgā attīstība.
Prasība pēc uztura, rēķinot uz kg masas, zīdainim ir daudz lielāka nekā
pieaugušajam. Barības uzsūkšanu un pārstrādi zīdainim atvieglo garāks
gremošanas trakts attiecībā pret ķermeņa kopējo masu, liels asinsvadu
un limfvadu daudzums zarnu sienā, labi attīstīts bārkstiņu aparāts
tievajā zarnā, ļoti intensīva vielmaiņa organisma šūnās.
Grūtības rodas tāpēc, ka gremošanas trakts zīdainim funkcionāli nav gluži nobriedis:
1) gremošanas dziedzeri izstrādā mazāk fermentu;
2) fermentiem ir mazāka aktivitāte;
3) dažādu traucējumu gadījumā (slimība, neatbilstošs uzturs, pārbarošana utt.) šo dziedzeru darbība ātrāk izbeidzas.
Piedzimstot bērna gremošanas trakts funkcionāli sagatavots dabiskā
uztura — mātes piena pārstrādei. Tikai ļoti pakāpeniski zīdaiņa
gremošanas trakts piemērojas dažādas barības sagremošanai.
Ēdināšanu pirmajos 4—5 mēn. tikai ar mātes pienu sauc par dabisko ēdināšanu. Mātes piens pirmajos 4—5 mēn., ja
piena produkcija ir pietiekama, pilnīgi nodrošina bērna organismam
nepieciešamās uzturvielas (olbv., taukus, ogļhidrātus).
Bez tam mātes piens satur dažus fermentus (katalāzi, lipāzi, amilāzi),
kas sāk šķelt barību jau zīdaiņa kuņģī, antivielas pret vairākām inf.
slimībām, hormonus, kas veicina labāku augšanu, daudz vit-u, sevišķi C
un B grupas vit., kā arī minerālvielas, sevišķi kalcija un fosfora
sāļus vēlamās attiecībās. Mātes pienu bērns zīžot saņem sterilu un
siltu. Dabiski ēdināts zīdainis labāk attīstās, mazāk slimo.
Pirmajos mēn. vienīgais papildinājums, kas nepieciešams mātes pienam,
parasti ir D, reizēm C, kā arī B grupas vit-i. Šie vit. dodami
papildus, bet tikai pēc ārsta norādījumiem.
Trūkstošos vit. piegādā, no 1 mēn. vecuma dodot zīdainim dabiskās
sulas. Lieliem, ātri augošiem zīdaiņiem, kā arī vārgiem bērniem, kuri
slikti pieņemas svarā, reizēm trūkst arī olbv., tāpēc tiem līdzās mātes
pienam dod īpaši sagatavotu biezpienu (parasti no zīdaiņiem paredzētā
kefīra).
Kaut gan mātes piens ir zīdaiņa perioda fiziol. uzturs, ar dabiskajā
ēdināšanā jāievēro vairāk noteikumi. Jaundzimušo ēdina katrai 3—3 1/2
st. dienā ar 6—6 1/2 st. pārtraukumu naktī.
Pirmā ēdināšanai reize parasti ir plkst. 6 no rīta, pēdējā — plkst.
23.30 vai 24 naktī. 1. mēnesī bērns naktī ir ļoti nemierīgs un nav
nomierināms, dzirdinot ar tēju, pēc konsultācijas ar ārstu var iekārtot
vēl vienu ēdināšanas reizi naktī; tas gan nav vēlams, jo arī mātei
nepieciešama atpūta.
Ja bērnu baro ar krūti, ēdināšanas laiks var svārstīties par 30 min. uz
vienu vai otru pusi. Svarīgi tomēr ievērot, lai jauna barība nenonāktu
vēl neiztukšotā kuņģī. Ja zīdainis saņem mātes pienu, tā kuņģis parasti
iztukšojas 2—2 1/2 st. laikā.
Pirmajos 3 mēn. zīdaini parasti ēdina 7—6 reizes diennaktī, 3—5 mēn.
vecumā — 6—5 reizes un no 5 mēn. vecuma — 5 reizes diennaktī. 1. g.
beigās pāriet uz 4 ēdināšanas reizēm dienā ar 11—12 st. pārtraukumu
naktī.
Kopējais barības daudzums diennaktī zīdainim ir šāds:
10 dienu līdz 1 1/2 mēn. vecumā — 1/5 ķermeņa masas;
l 1/2—4 mēn. vecumā — '/e— V7 ķermeņa masas;
4—6 mēn. vecumā — x/i—'/s ķermeņa masas, bet tilpums nedrīkst pārsniegt
1 l. Piem., 1 mēn. vecam bērnam, kura masa ir 4 kg, diennaktī jāizēd
750— 800 ml; ja bērns ēd 7 reizes diennaktī, tam katrā reizē jāizēd
110—115 ml.
Pirms zīdaini liek pie krūts, krūtsgals vienmēr rūpīgi apmazgājams ar
vārītu ūdeni vai 2% borskābes šķīdumu. Pēc ēdināšanas krūtsgals rūpīgi
nosusināms. Reizi dienā krūtis mazgājamas siltā tekošā ūdenī, lietojot
bērnu ziepes vai citas neitrālas ziepes.
Veļai vienmēr jābūt tīrai, krūšturis maināms 1—2 reizes dienā, tam jābūt no labi mazgājama auduma, kuru iespējams arī vārīt.
Ēdināšanas laikā mātei jāsēž (izņemot slimības gadījumu), pozai jābūt
ērtai, zem kājas jāpaliek soliņš. Bērna galvai zīšanas laikā jāatrodas
nedaudz augstāk par kājām. Rūpīgi jāraugās, lai bērnam būtu brīvs
deguns, lai bērns zīstu aktīvi un pie krūts negulētu.
Apm. 15—20 min. pirms zīdīšanas mātei vēlams izdzert pusglāzi siltas
tējas vai apēst kādu sulīgu augli (tomēr jāraugās, lai kopējais
šķidruma daudzums uzturā nepārsniegtu 2 1/2 —3 l dienā).
Vienā ēdināšanas reizē bērnu parasti liek pie vienas krūts. Lielāko
daļu nepieciešamā uztura daudzuma bērns parasti izzīž pirmo 5—10 min.
laikā un pēc 15—20 min. jau nogurst un aizmieg, tāpēc nav vēlams to
turēt pie krūts ilgāk par 20 min. (maksimāli 30 min.).
Ja bērns šajā laikā nav dabūjis vajadzīgo uztura daudzumu (to kontrolē,
nosverot bērnu pirms un pēc ēšanas) un arī citās ēdināšanas reizēs ēd
maz (kopumā diennakts laikā neizēd vajadzīgo normu), pēc konsultācijas
ar ārstu vienā ēdināšanas reizē var bērnu likt arī pie otras krūts,
nākamajā reizē sākot ar to krūti, kura iepriekšējā reizē bijusi pēdējā.
Zīdainis pēc ēšanas dažreiz atgrūž nedaudz piena. Atgrūšana pēc katras
ēdināšanas parasti rodas tad, ja zīdainis ēšanas laikā norij daudz
gaisa. Tādā gadījumā zīdainis pēc ēdinašanas dažas min. jāpatur
vertikāli un jāpagaida, kamēr gaiss izdalās.
Parasti apm. 5 mēn. vecumā mātes piens vairs nevar apmierināt bērna
organisma vajadzību pēc uzturvielām un minerālvielām, sevišķi pēc
dzelzs, kas nepieciešama eritrocītu uzbūvei. Līdz ar to sāk veidoties
anēmija. Tāpēc no 4 1/2, vēlākais 5 mēn. vecuma zīdainis jāpiebaro.
Piebarošanu ieteicams sākt ar dārzeņu biezeni. Sākot ar tējk. apjomu,
deva pakāpeniski palielināma, kamēr ar piebarojumu var aizstāt vienu no
ēdināšanas reizēm. Dārzeņu biezenim gatavojot pielej nedaudz piena.
Sākumā biezenim pievieno nedaudz olas dzeltenuma vai biezpiena, vēlāk —
pēc 7 mēn. vecuma — nedaudz gaļas. Pēc 3 ned., kad zīdainis pieradis
pie pirmā piebarojuma, var sākt otro piebarojumu — 5—8% mannas putru.
6—7 mēn. vecumā sāk dot gaļas buljonu, 7—8 mēn. vecumā maltu vārītu
gaļu un aknas, 9 mēn. vecumā — zivis.
Ja dārzeņiem pievieno gaļu, olas dzeltenumu ieteicams dot kādā citā
ēdināšanas reizē, lai uzturvielu koncentrācija ēdināšanas reizēs būtu
pēc iespējas vienmērīga. Katrs jauns uzturlīdzeklis iekļaujams zīdaiņa
ēdienkartē 2—3 ned. pēc iepriekšējā.
No 8 mēn. vecuma bērnam pusdienas ēdināšanas reizē dod rokā baltmaizi
(pie sakņu biezeņa, buljona utt.), bet no 10 mēn. vecuma — arī
rupjmaizi. 7—8 mēn. vecumā bērns jāmāca dzert no krūzītes, ko tur
pieaugušais, bet 1. g. beigās — pats bērns.
Sākot zīdaiņa piebarošanu, reizē sāk viņu atradināt no krūts. 5—6 mēn.
vecumā zīdainim dod krūti 4 reizes dienā un vienu piebarojumu, 6—7 mēn.
vecumā dod krūti 3 reizes dienā un divus piebarojumus, bet no 7— 8 mēn.
vecuma dod krūti 2 reizes dienā un trīs piebarojumus.
Barošanu ar krūti pilnīgi pārtrauc 9—10 mēn. vecumā. Ja zīdainis šajā
vecumā ir slims vai arī ir karsts laiks, barošana ar krūti pagarināma
līdz 11—12 mēn. vecumam.
Ja pirmajos mēn. mātei piena maz, trūkstošais piena daudzums
aizstājams ar dažādiem no govs piena gatavotiem maisījumiem. Tādu
ēdināšanas veidu sauc par jauktu ēdināšanu
Lai mātei būtu pietiekami daudz piena, jāievēro vairāki noteikumi.
Svarīgākie no tiem ir mierīgs, līdzsvarots garastāvoklis, pietiekama
atpūta (miegs), pastaigas, pareizs ēšanas režīms, kā arī pilnīga krūts
iztukšošana katrā ēdināšanas reizē (pēc katras ēdināšanas krūts
obligāti jānoslauc).
Jauktajā ēdināšanā papildu barība dodama tikai pēc krūts vai arī
atsevišķā ēdināšanas reizē. Ieteicams papildu barību dot ar karotīti,
bet ne no pudeles ar gumijas uzgali. Ja tomēr zīdaini ēdina no pudeles,
uzgaļa caurumiņam jābūt nelielam, lai ēšana būtu saistīta ar zināmām
pūlēm, citādi zīdainis drīz vien no krūts atsakās un izvēlas tikai
pudeli. Liela nozīme arī maisījuma gatavošanas tehnikai un garšai — tas
nedrīkst būt pārāk biezs un salds. Piena daudzuma palielināšanos
veicina daži vit. (PP, B12, E vit.), nelielas joda devas, krūšu
apstarošana ar kvarca lampu, diatermija, masāža utt. Visi šie līdz.,
ieskaitot vit-us, lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.
Ja māte pati nevar zīdīt savu bērnu tāpēc, ka neizdodas panākt
pietiekamu piena daudzumu, ja piens ātri izsīkst (jau 1—2 mēn. pēc
dzemdībām) vai rodas kāds cits šķērslis (piem., mātes slimība),
zīdainim nepieciešamais uzturs jānodrošina ar piena maisījumiem. Tādu
ēdināšanas veidu sauc par mākslīgo ēdināšanu. Ēdinot mākslīgi, mātes
piena aizstāšanai mūsu apstākļos parasti izmanto govs pienu, reizēm arī
kazas pienu (ilgstoši lietots zīdaiņa uzturā, kazas piens veicina
anēmiju).
Govs piens sastāva ziņā atšķiras no sievietes piena un ir grūtāk
sagremojams, tāpēc uz mākslīgo ēdināšanu vēlams pāriet pakāpeniski.
Olbv. daudzums govs pienā ir lielāks nekā sievietes pienā, turklāt govs
pienā vairāk ir grūtāk sagremojamā kazeīna un mazāk albumīnu un
globulīnu. Tāpēc pirmajos mēn., bērnu ēdinot mākslīgi, govs piens
atšķaidāms ar dažādu putraimu (auzu, griķu, rīsu) novārījumu; pēc 3
mēn. vecuma var pakāpeniski pāriet uz pilnpienu. Tauku daudzums govs
pienā ir nedaudz mazāks nekā sievietes pienā, bez tam govs pienā ir
mazāk oleīnskābes, bet vairāk gaistošo taukskābju, gremošanas procesa
laikā tas veido lielākas tauku lodītes utt.
Ja zīdaini pirmajos mēn. ēdina ar maisījumiem, ko gatavo, atšķaidot
pilnpienu, uzturā var rasties tauku trūkums, tāpēc jāizdara t.s. tauku
korekcija, pēc ārsta norādījumiem lietojot 10% saldu krējumu.
Ogļhidrātu daudzums govs pienā ir mazāks nekā sievietes pienā, tāpēc
maisījumiem (arī pilnpiena) vienmēr pievienojams 3—5% cukura sīrups.
Ja zīdaini ēdina mākslīgi, kuņģis iztukšojas lēnāk nekā tad, ja ēdina
ar krūti, — apm. 31 /2—4 st. laikā (mazāks daudzums un skābie maisījumi
atstāj kuņģi ātrāk). Tāpēc mākslīgi ēdinātam zīdainim dienā iekārto
vienu ēdināšanas reizi mazāk nekā dabiski ēdinātam (agrāk pāriet uz 5
ēdināšanas reizēm). Precīzāk ievērojams arī ēdināšanas laiks un 6 st.
nakts pārtraukums. Kopējais barības daudzums diennaktī mākslīgi
ēdinātam zīdainim ir tāds pats kā dabiski ēdinātam.
Reizēm pēc ārsta norādījuma zīdainim dod t.s. skābos maisījumus, kuru
gatavošanai saldā piena vietā izmanto kefīru. Var lietot arī acidofilo
pastu, sālsskābes pienu u.c. Visus piena maisījumus pilsētas apstākļos
vēlams saņemt piena virtuvēs, kur tos izsniedz pret rajona ārsta
receptēm.
Piena maisījumus zīdaiņiem var gatavot arī mājās, izmantojot sausos
piena maisījumus. To sastāvs komplicēts un tuvs sievietes piena
sastāvam. Šie piena maisījumi satur arī D vit-u fiziol. devās. Zīdaini
mākslīgi ēdinot, piebarojums (dārzeņu biezenis) jāsāk dot agrāk nekā
dabiski ēdinātam zīdainim — 4—4 1/2 mēn. vecumā. Otru piebarojumu
(mannas putru) sāk dot 4 1/2— 5 mēn. vecumā. Sulas dodamas no 3—4 ned.
vecuma, tāpat D vit. profilakse sākama 1 ned. agrāk nekā dabiski
ēdinātam zīdainim.
Katra zīdaiņa ēdināšanā var būt individuālas novirzes, kuras nosaka ārsts, kas labi pazīst bērnu un viņa dzīves apstākļus.
ZĪDAIŅA ĒDINĀŠANA jāievēro liela tīrība. Zīdainim jābūt īpašiem
traukiem, kas mazgājami ar karstu ūdenī. Gumijas uzgaļi, ko uzmauc uz
pudelēm, jānovāra. Bērna ēdiens jāsargā no putekļiem un mušām. Neviens
nedrīkst nogaršot zīdaiņa ēdienu ar viņa karotīti. Piena t nosakāma,
uzpilinot pienu uz apakšdelma ādas.
|
Onlain spēles
Lejuplādes
