ilze.ucoz.lv

Ar šīm bailēm arī ir piesātināta vispārējā attieksme pret dzemdībām visos sabiedrības slāņos. Pat nosaukumi „dzemdības bez sāpēm”, „maigas dzemdības”, tik ļoti pievelk tāpēc, ka nostrādā stereotips – parasti dzemdības ir sāpīgas, bet šeit zina kaut kādu fokusu, kā var izvairīties no mokām. Tai pašā laikā izbrīna tas fakts, ka sievietes gadsimtiem ilgi dzemdēja bērnus, neizmantojot līdzīgus līdzekļus, un daudzas no viņām bija gatavas dzemdēt vairākkārt. Ja dzemdības būtu tik šausmīgas, tad sievietes vienkārši atteiktos dzemdēt, un cilvēce jau sen izmirtu! Apskatoties apkārt, mēs novērojam pavisam citu bildi, pie tam augstākais dzimstības līmenis pavisam nav tajās sabiedrībām, kur ir nodrošināti nepieciešami pretsāpju līdzekļi. Tātad, pavisam nav obligāti, ka dzemdības pavada spēcīgas sāpes.

Kā pierāda daudzu zinātnieku pētījumi, dzemdības veido ārkārtīgi harmonisks dabisks process, kurš, tāpat kā visi dabiski procesi, ir saistīts ar minimālu sāpīgumu. Tiešām, dabisku normālu dzemdību laikā īstas sāpes, ja tādas vispār ir, parādās tikai dažu pēdējo krampju laikā, ar kuriem beidzas pilna dzemdes kakliņa atvēršanās. Sāpes var veicināt cenošanās. Bet kopumā dzemdību sāpīga perioda ilgums aprobežojas ar intervālu no 15 līdz 4 stundām, ne vairāk!

Un tiešām, pastāv milzīga bezsāpju dzemdību pieredze gan primitīvām tautām, gan arī civilizētajā Eiropā. Bet tagad mēs redzam pilnīgi pretējo situāciju, šis dabiskais bezsāpju process ir pārvērsts par elles mokām. Pie tam briesmīgus stāstus par dzemdību sāpēm un mokām stāsta pašas sievietes. Kas tad ir kļuvis par iemeslu tik nedabiskām sāpēm tik dabiska procesa laikā?

Pirmais par dzemdību sāpju avotu aizdomājās slavens akušieris un pētnieks anglis Grantlijs Dik-Rīds. Viņš spēja pierādīt, ka Eiropas sievietēm galvenais dzemdību sāpju iemesls ir bailes pirms dzemdībām. Klāt pie tā, sāpes pastiprinoši iemesli ir nespēja atslābināties un nemācēšana pareizi elpot. Taču galvenais dzemdību sāpju izjūtu iemesls ir tieši bailes.

Bailes – sasprindzinājums – sāpes

Lai izprastu sāpju izjūtu rašanās mehānismu dzemdību laikā, pamēģināsim iedomāties, no kurienes tās var rasties. Lai sajustu sāpes, sāpju receptoriem, kuri ir izvietoti tajā orgānā, kurš sāp, ir jāsaņem atbilstošs signāls. Apskatīsim sāpju receptorus, kuri atrodas vēdera dobumā. Zarnas un iekšējie orgāni, tai skaitā arī dzemde, nav pakļauti aukstuma un siltuma ietekmei, jo vēdera siena labi tos aizsargā. Bet tiem ir sāpju receptori, kuri reaģē uz pārmērīgu sasprindzinājumu un audu plīsumu. (Jāatzīmē, ka dzemdei salīdzinājumā ar citiem vēdera dobuma orgāniem, nav daudz sāpju receptoru).

Dzemde un citi iekšējie orgāni nereaģē ar sāpēm uz pārvietošanu un apdegumiem: tie var būt apdedzināti, paņemti rokās, pārvietoti bez nekādas diskomforta sajūtas. Taču izstiepjot un uztiepjot audus, kuri draud ar pārrāvumu, vai arī pārāvuma gadījumā, rodas skaidri izteiktas sāpes un pat šoks. Tādejādi, vēdera dobuma orgānu, tai skaitā arī dzemdes, sāpju receptori ir specifiski un reaģē tikai uz vienu sāpju kairinātāja veidu – pārmērīgu sasprindzinājumu vai audu plīsumu.

Saskaņā ar fizioloģijas likumu, kuru formulēja profesors Jūliuss Volfs, struktūra vienmēr pielāgojas funkcijai. Izejot no sieviešu bērnu radīšanas orgānu uzbūves un uztveršanas, var secināt, ka daba nebija paredzējusi to, lai dzemdības pavadītu audu pārrāvumi vai bojājumi. Bet ja daba nav paredzējusi pārrāvumus un bojājumus, tad no kā sevi aizsargā dzemde? Fizioloģiski pilnīgs cilvēku organisms nezina lielāku paradoksu par sāpēm normāli notiekošu dzemdību laikā.

Bioloģisks sāpju mērķis ir aizsardzība. Sāpju rezultāts – muskuļu aktivitātes, sasprindzinājuma palielināšanās, pateicoties kam indivīds var aizsargāt sevi vai izvairīties no neizvairāmām briesmām. Sāpju izjūtas ir cieši saistītas ar baiļu sajūtu pirms bojājuma, bet organisma bojājums ir cieši saistīts ar sāpēm. Citiem vārdiem sakot, bailes veido impulsus, kuri brīdina par briesmām, kuras smadzenēs asociējas ar sāpēm un bojājumiem. Tādā veidā rodas stress – organisma atbildes kustības reakcija uz traumējošu iedarbību, kuru pavada adrenalīna un noradrenalīna sekrēcijas palielināšanās. Lai kustība notiktu, nervu sistēma aktivizē impulsus, kuri paaugstina muskuļu sasprindzinājumu un bremzē visas iekšējo orgānu funkcijas, jo organisma aizsardzībai domāta milzīga fiziska sasprindzinājuma koncentrācijā iekšējie orgāni nepiedalās.

Tādējādi, šausmīgas sāpes krampju, t.i. dzemdes saīsināšanās, laikā no kurām tik ļoti baidās sievietes, var izsaukt tikai sasprindzinājums, kurš neļauj dzemdei brīvi saīsināties. Savukārt tāda sasprindzinājuma iemesls, kā mēs jau esam noskaidrojuši, ir bailes. Ja sieviete sāk just, ka dzemdības viņai ir bīstamas, uzmanība briesmu sagaidīšana rada bailes, kuras izpilda aizsardzības funkciju. Tādā veidā bailes vai stress ietekmē veģetatīvu nervu sistēmu, kura savukārt ietekmē jostas un krustu nervu pinumu, bet tātad arī iegurņa orgānus. Rezultātā, ja ir bailes vai stress, dzemdību gaita un to uztvere tiek izjauktas tieši tāpat, kā sāpju izjūtu gadījumā.

Bailes pirms dzemdībām – tas ir iemesls, kāpēc rodas asas sāpes un dzemdību darbības traucējumi (diskoordinācija). Un pie tam pavisam nav nozīmes tam, vai bailes izsauca reālas vai iedomājamas briesmas.

No kā mēs baidāmies?

Kairinātāji, kuri izsauc dzemdību sāpes, var būt gan objektīvas, gan arī subjektīvas asociācijas. Ir sievietes, kuras, dedzīgi vēloties bērnu, apspieda sevī šo vēlēšanos, dzenot prom jebkuras ieminēšanās par dzemdībām. Dik-Rīds raksta: „Moku, sāpju un nāves iedomāšanās kļūst par nosacītu kairinātāju, par tādu baiļu iemeslu, bet dažreiz pat izraisa riebumu pret dzemdībām”. No kurienes tad ir radies viedoklis, ka dzemdības ir obligāts ciešanu avots?

Ja mēs pasekosim līdzi Eiropas civilizācijas vēsturei, tad redzēsim ka sākot no Viduslaikiem izskan vārdi par to, ka bērna piedzimšanu pavada sāpes. Gan vīrieši, gan sievietes atbalsta ideju, ka ciešanas – tā ir neatņemama dzemdību daļa. Veselām paaudzēm dzemdību sāpes tika uztvertas kā fakts. Interesanti, ka līdz šim laikam jēdziens par to, ka dzemdības – tās noteikti ir sāpes, neeksistēja. Visa sena kultūra un medicīna (Senā Grieķija, Senā Krievzeme, Ēģipte, Babilona utt.) kā negrozāmu patiesību pieņēma to, ka dzemdībām ir jāpaiet bez sāpēm. Ja rodas sāpes – tātad sieviete vai bērns ir slimi un viņiem ir nepieciešama palīdzība. Par to rakstīja savos darbos Hipokrāts, Aristotelis un Soranuss (ārsts no Efesa, kurš dzīvoja mūsu ēras pirmā gadsimta beigās, otrā gadsimta sākumā)

Aptuveni mūsu ēras trešajā gadsimta rietumu civilizācijā notika ievērojamas izmaiņas, saistītas ar agrāku jūdu-kristīgu mācību sagrozīšanu. Visiem zināms, ka šī perioda kristīgā baznīca bremzēja medicīnas attīstību vairāk nekā jebko citu pēdējo 2 tūkstošgadu laikā.

Tiesības pieskatīt dzemdējošu sievieti, bez vecmātes vai akušieres, bija piešķirtas tikai draudzes ganiem un ganiem, kuri pieskatīja slimus lopus, bet viņu izglītības trūkums dzemdētājas šausmināja. Dzemdības tiek uzskatītas par miesīga grēka sekām, kurš tika izpirkts ar ciešanām. Tikai viena gadu tūkstoša laikā, pat līdz 1520. gadam, baznīca pilnīgi uzurpēja atbildību par dzemdībām Eiropā. Pie dzemdībām netika pielaista neviena nepiederoša persona.

Katram no mums ir labi pazīstamas slavenas rindiņas no Bībeles, kur Dievs saka Evai: „Vairojot vairošu tavas bēdas tavā grūtniecībā, sāpēs tu dzemdēsi bērnus.” Šis fragments ir pazīstams kā „Evas nolādējums”. Bībele – tā ir dievišķīga grāmata, kuras īsta būtība tika atklāta īstu manuskriptu veidotājiem. Bet vai vienmēr ir jātic tās tulkotājiem? Zinātnieki-bibliogrāfi rūpīgi pētīja ebreju un grieķu manuskriptus, pēc kuriem tika pārtulkota Bībeles liela daļa, un nonāca pie secinājuma, ka vārdi, kuri attiecas uz dzemdībām, nozīmē nevis „sāpes”, bet „darbu”, „pūles”. Saskaņā ar precīzāku tulkojumu, Dieva vārdi skanēs: „Vairojot vairošu tavu darbu tavā grūtniecībā, ar pūlēm tu dzemdēsi bērnus”.

Zinātnieki, kuri pētīja pirmos Bībeles manuskriptus, nonāca pie secinājuma, ka dzemdības tur nav pieminētas kā sāpju process, bet ir norādes uz dzemdībām kā uz smagu darbu. Pirmie Bībeles tulkojumi uz Eiropas valodām parādījās XVI gadsimtā. Tulki, kuri redzēja šausmīgus grūtnieču uzturēšanas apstākļus, viņu augstu mirstības līmeni un briesmīgas slimības, paši no sevis pievienoja vārdus „sāpes” un „dzemdību mokas”.  Tā dzemdību palīdzības stāvoklis sešpadsmitajā gadsimtā ietekmēja Bībeles tekstus un kļuva par daudzu paaudžu rokasgrāmatu. Gadsimtu gaitā katrs kristietis svētīgi ticēja, ka dzemdību mokas – tā nav attieksme pret dzemdībām Viduslaikos, bet gan likums, kurš nāk no Dieva.

Tātad, sabiedrības viedoklis tika izveidots, garīdznieki bija apmierināti, bet grūtnieces izjuta elles mokas kā sodu par miesīgu grēku. Bet laiks pagāja, un bez Bībeles parādījās arī citi avoti, kuri veidoja viedokli par dzemdībām kā par dzīvībai un veselībai ļoti bīstamu procesu. Ja rakstnieks, aprakstot sava stāsta varones dzemdības, grib pievērst lasītāja uzmanību, viņš pārpilda šo epizodi ar mokām, ciešanām un dramatismu. Bet ja grib izvest notikumu dalībnieci no romāna darbības – visērtāk „nobeigt” viņu dzemdību laikā. visos seriālos notiek tas pats: visas varones dzemdē mokās vai mirst dzemdību laikā. Mēs ļoti reti redzam ekrānos laimīgas mātes.

Bet tas vēl nav viss! Visas grūtnieces draudzenes uzskata par savu pirmo pienākumu pastāstīt viņai par to, kā viņas mocījās dzemdību laikā. turklāt, stāsts par mokām tiek „pārbērts” ar visādiem aizkustinošiem sīkumiem par savām pazinām un palātas kaimiņienēm. Baiļu veidošana procesā ievērojama loma ir arī grūtnieces radiniekiem, kuri uzskata par nepieciešamu uzdzīt viņai pēc iespējas vairāk baiļu un pēc iespējas ātrāk nosūtīt uz dzemdību namu, kur viņai noteikti „palīdzēs”. Ievērojamākie situācijas saasināšanas avoti ir grūtnieces māte, vīramāte un vīrs. Ļoti bieži vīri pirms sievas dzemdībām savāc baumas un tenkas šai problēmai apkārt, līdz ar ko tikai apstiprina savas visai saprotamas bažas par viņas veselību un dzīvi.

Tātad, ap dzemdību aktu pašlaik pastāv visai izveidojies viedoklis, ka tās ir mokas, saistītas ar ļoti spēcīgām sāpēm, kuras tik’ var izturēt cilvēks, un tās ir nāves bīstamības avots. Tieši šī doma arī tiek iedvesta sievietēm televizorā, radio, uz periodisko izdevumu un daiļliteratūras lapām, kā arī ar radinieku un paziņu mutēm.

Kādas bailes ir normālas?

Bez apzinātām bailēm pirms dzemdībām, kuras izveidoja sabiedrība, pastāv arī neapzinātu baiļu avots, kuras saistītas ar dzemdībām kā ar kādu nezināmu un pat mistisku parādību – jaunas dzīvas būtnes rašanās pasaulē, kura neizbēgami noved pie nezināmām dzīves izmaiņām.

Turklāt, grūtniecības pēdējo nedēļu laikā sieviete sāk izjust visai dabiskas bailes pirms dzemdībām, kuras, pirmām kārtām, ir saistītas ar pašu dzemdību neizbēgamības faktu. Ja agrīnos termiņos un pat grūtniecības otrajā pusē viņai liekas, ka dzemdības viņai notiks bezmaz vai nākamajā gadsimtā, tad grūtniecības pēdējās nedēļās pie viņas pēkšņi nāk apziņa, ka viņa arī dzemdēs savu bērnu tāpat kā visas, un no tā nevar izvairīties. No vienas puses, viņa jau grib dzemdēt un tikt vaļā no grūtniecības, kura ir kļuvusi neērta, no citas puses – dzemdības ir kā neizbēgams notikums, kurš ir saistīts ar iegrimšanu kaut kādā atšķirīgā, nezināmā stāvoklī, kurš viņu biedē.

Tādējādi, sievietes neapzinātas bailes un nedrošība pirms dzemdībām – tā ir visai likumsakarīga parādība, un tai nav nepieciešamas piesaistes, lai meklētu to dabas izskaidrojumu.

Dzemdības var būt saldas

Bez stāstiem par dzemdību mokām mēs satiekam stāstus arī par bezsāpju dzemdībām, kuras parasti kļūst par skaudības priekšmetu. Bet tādas dzemdības būtu jāuzskata par noteikumu nevis izņēmumu.

Tās, kuras ir pirmo reizi grūtas, bieži gaida nevis dzemdības, bet mazuļa ierašanos. Kad sākas pirmie dzemdību krampji, daudzas sievietes priecājas par to, ka drīz viņas redzēs savu mazuli. Liela daļa no viņām bez grūtībām pasaka, ka viņas izjuta dziļu prieku, kad sadzirdēja sava bērna kliedzienu. Diezgan bieži sievietēm, kuras neko nezina par dzemdību mokām, dzemdības notiek vieglākajā un loģiskākajā veidā.

Mēdz būt arī tādi gadījumi, kad sievietes, kuras ir pazīstamas ar dabisku dzemdību metodēm, dzemdējot savu pirmo bērnu, nonāk pie secinājuma, ka sievietēm nevajadzētu uztraukties par dzemdībām. Viņas stāsta, ka izjuta diskomfortu un jūtamas sāpes tikai dažu pēdējo krampju laikā un pūlēšanās periodā. Par pašu pūlēšanos viņām paliek atmiņas kā par smagu darbu, nevis kā par neciešamām sāpēm. Bet pat šis diskomforts un sāpes nevar būt salīdzinātas ar to laimi, kuru viņas izjūt, pirmoreiz ieraugot un sadzirdot savu mazuli, pirmoreiz pieskaroties viņam. Jaunas dzīves piedzimšana – tas ir ne tikai fizioloģisks, bet arī garīgs sasniegums.

Nav pamatots uzskats par to, ka bezsāpju dabiskas dzemdības – tā ir sen aizmirstu dienu lieta, un ka mūsdienu sievietei tās nav iespējamas. Arī tagad tās var būt saldas tām sievietēm, kuras ir spējīgas pārvarēt sabiedrības viedokļa inerci un radinieku spiedienu. Bet lai dabiskas bezsāpju dzemdības kļūtu par likumsakarīgu parādību, ļoti svarīgi ir mainīt sabiedrības viedokli, kurš pasniedz dzemdības kā elles mokas. Un šeit ievērojama loma ir pašu sieviešu un viņu tuvinieku tieksme iegūt par dzemdībām kompetentu informāciju, nevis pamatoties uz baumām, tenkām un minējumiem.

Kā uzvarēt bailes?

Kas var palīdzēt? Protams, sazināšanās ar tām, kuras ir izjutušas tieši tādas, „saldas” dzemdības un zina, kā tās organizēt.

Visvienkāršāk būtu, ja jūs satiktu tādus cilvēkus pirmsdzemdību sagatavošanas kursos. Lai palīdzētu sagatavoties dabiskām dzemdībām, pirmsdzemdību sagatavošanas instruktoram ir, pirmām kārtām, jāizprot grūtniecības un dzemdību psiholoģija, bet tad arī šo procesu fizioloģija, un, protams, viņai ir jābūt savai dabisku laimīgu dzemdību pieredzei. Kas attiecas uz medicīnas darbinieku kompetenci šajā sfērā, tad tā diemžēl, izrādās, ir visai neliela. Turklāt, daudzus no viņiem pilnīgi apmierina grūtnieču bailes pirms dzemdībām, jo tās izmanto kā sviru, lai izrādītu spiedienu uz saviem pacientiem. Tāpēc kursi, kurus vada mediķi, lai kā tos arī nesauktu, parasti nesagatavo dabiskām bezsāpju dzemdībām.

Pati uzņemieties atbildību par savām dzemdībām un sāciet tām gatavoties, tad aizies prom jebkuras bailes un dzemdības būs saldas.