Jebkurai grūtniecei ir pazīstama baiļu sajūta pirms dzemdībām.
Lielākā daļa topošo māmiņu pie tam baidās ne tik no pašām dzemdībām,
bet gan no iespējamām sāpēm un ciešanām. Katrs cilvēks cenšas
izvairīties no ciešanām un aizsargāties no sāpēm. Vienkārša izeja no
šīs situācijas ir izmantot pretsāpju līdzekli. Tāpēc mūsdienu sieviete
dzemdības bez sāpju remdinošiem līdzekļiem uzskata par kaut ko bīstamu.
Ar šīm bailēm arī ir piesātināta vispārējā attieksme pret dzemdībām
visos sabiedrības slāņos. Pat nosaukumi „dzemdības bez sāpēm”, „maigas
dzemdības”, tik ļoti pievelk tāpēc, ka nostrādā stereotips – parasti
dzemdības ir sāpīgas, bet šeit zina kaut kādu fokusu, kā var
izvairīties no mokām. Tai pašā laikā izbrīna tas fakts, ka sievietes
gadsimtiem ilgi dzemdēja bērnus, neizmantojot līdzīgus līdzekļus, un
daudzas no viņām bija gatavas dzemdēt vairākkārt. Ja dzemdības būtu tik
šausmīgas, tad sievietes vienkārši atteiktos dzemdēt, un cilvēce jau
sen izmirtu! Apskatoties apkārt, mēs novērojam pavisam citu bildi, pie
tam augstākais dzimstības līmenis pavisam nav tajās sabiedrībām, kur ir
nodrošināti nepieciešami pretsāpju līdzekļi. Tātad, pavisam nav
obligāti, ka dzemdības pavada spēcīgas sāpes.
Kā pierāda daudzu zinātnieku pētījumi, dzemdības veido ārkārtīgi
harmonisks dabisks process, kurš, tāpat kā visi dabiski procesi, ir
saistīts ar minimālu sāpīgumu. Tiešām, dabisku normālu dzemdību laikā
īstas sāpes, ja tādas vispār ir, parādās tikai dažu pēdējo krampju
laikā, ar kuriem beidzas pilna dzemdes kakliņa atvēršanās. Sāpes var
veicināt cenošanās. Bet kopumā dzemdību sāpīga perioda ilgums
aprobežojas ar intervālu no 15 līdz 4 stundām, ne vairāk!
Un tiešām, pastāv milzīga bezsāpju dzemdību pieredze gan primitīvām
tautām, gan arī civilizētajā Eiropā. Bet tagad mēs redzam pilnīgi
pretējo situāciju, šis dabiskais bezsāpju process ir pārvērsts par
elles mokām. Pie tam briesmīgus stāstus par dzemdību sāpēm un mokām
stāsta pašas sievietes. Kas tad ir kļuvis par iemeslu tik nedabiskām
sāpēm tik dabiska procesa laikā?
Pirmais par dzemdību sāpju avotu aizdomājās slavens akušieris un
pētnieks anglis Grantlijs Dik-Rīds. Viņš spēja pierādīt, ka Eiropas
sievietēm galvenais dzemdību sāpju iemesls ir bailes pirms dzemdībām.
Klāt pie tā, sāpes pastiprinoši iemesli ir nespēja atslābināties un
nemācēšana pareizi elpot. Taču galvenais dzemdību sāpju izjūtu iemesls
ir tieši bailes.
Bailes – sasprindzinājums – sāpes
Lai
izprastu sāpju izjūtu rašanās mehānismu dzemdību laikā, pamēģināsim
iedomāties, no kurienes tās var rasties. Lai sajustu sāpes, sāpju
receptoriem, kuri ir izvietoti tajā orgānā, kurš sāp, ir jāsaņem
atbilstošs signāls. Apskatīsim sāpju receptorus, kuri atrodas vēdera
dobumā. Zarnas un iekšējie orgāni, tai skaitā arī dzemde, nav pakļauti
aukstuma un siltuma ietekmei, jo vēdera siena labi tos aizsargā. Bet
tiem ir sāpju receptori, kuri reaģē uz pārmērīgu sasprindzinājumu un
audu plīsumu. (Jāatzīmē, ka dzemdei salīdzinājumā ar citiem vēdera
dobuma orgāniem, nav daudz sāpju receptoru).
Dzemde un citi iekšējie orgāni nereaģē ar sāpēm uz pārvietošanu un
apdegumiem: tie var būt apdedzināti, paņemti rokās, pārvietoti bez
nekādas diskomforta sajūtas. Taču izstiepjot un uztiepjot audus, kuri
draud ar pārrāvumu, vai arī pārāvuma gadījumā, rodas skaidri izteiktas
sāpes un pat šoks. Tādejādi, vēdera dobuma orgānu, tai skaitā arī
dzemdes, sāpju receptori ir specifiski un reaģē tikai uz vienu sāpju
kairinātāja veidu – pārmērīgu sasprindzinājumu vai audu plīsumu.
Saskaņā ar fizioloģijas likumu, kuru formulēja profesors Jūliuss
Volfs, struktūra vienmēr pielāgojas funkcijai. Izejot no sieviešu bērnu
radīšanas orgānu uzbūves un uztveršanas, var secināt, ka daba nebija
paredzējusi to, lai dzemdības pavadītu audu pārrāvumi vai bojājumi. Bet
ja daba nav paredzējusi pārrāvumus un bojājumus, tad no kā sevi
aizsargā dzemde? Fizioloģiski pilnīgs cilvēku organisms nezina lielāku
paradoksu par sāpēm normāli notiekošu dzemdību laikā.
Bioloģisks sāpju mērķis ir aizsardzība. Sāpju rezultāts – muskuļu
aktivitātes, sasprindzinājuma palielināšanās, pateicoties kam indivīds
var aizsargāt sevi vai izvairīties no neizvairāmām briesmām. Sāpju
izjūtas ir cieši saistītas ar baiļu sajūtu pirms bojājuma, bet
organisma bojājums ir cieši saistīts ar sāpēm. Citiem vārdiem sakot,
bailes veido impulsus, kuri brīdina par briesmām, kuras smadzenēs
asociējas ar sāpēm un bojājumiem. Tādā veidā rodas stress – organisma
atbildes kustības reakcija uz traumējošu iedarbību, kuru pavada
adrenalīna un noradrenalīna sekrēcijas palielināšanās. Lai kustība
notiktu, nervu sistēma aktivizē impulsus, kuri paaugstina muskuļu
sasprindzinājumu un bremzē visas iekšējo orgānu funkcijas, jo organisma
aizsardzībai domāta milzīga fiziska sasprindzinājuma koncentrācijā
iekšējie orgāni nepiedalās.
Tādējādi, šausmīgas sāpes krampju, t.i. dzemdes saīsināšanās, laikā
no kurām tik ļoti baidās sievietes, var izsaukt tikai sasprindzinājums,
kurš neļauj dzemdei brīvi saīsināties. Savukārt tāda sasprindzinājuma
iemesls, kā mēs jau esam noskaidrojuši, ir bailes. Ja sieviete sāk
just, ka dzemdības viņai ir bīstamas, uzmanība briesmu sagaidīšana rada
bailes, kuras izpilda aizsardzības funkciju. Tādā veidā bailes vai
stress ietekmē veģetatīvu nervu sistēmu, kura savukārt ietekmē jostas
un krustu nervu pinumu, bet tātad arī iegurņa orgānus. Rezultātā, ja ir
bailes vai stress, dzemdību gaita un to uztvere tiek izjauktas tieši
tāpat, kā sāpju izjūtu gadījumā.
Bailes pirms dzemdībām – tas ir iemesls, kāpēc rodas asas sāpes un
dzemdību darbības traucējumi (diskoordinācija). Un pie tam pavisam nav
nozīmes tam, vai bailes izsauca reālas vai iedomājamas briesmas.
No kā mēs baidāmies?
Kairinātāji,
kuri izsauc dzemdību sāpes, var būt gan objektīvas, gan arī subjektīvas
asociācijas. Ir sievietes, kuras, dedzīgi vēloties bērnu, apspieda sevī
šo vēlēšanos, dzenot prom jebkuras ieminēšanās par dzemdībām. Dik-Rīds
raksta: „Moku, sāpju un nāves iedomāšanās kļūst par nosacītu
kairinātāju, par tādu baiļu iemeslu, bet dažreiz pat izraisa riebumu
pret dzemdībām”. No kurienes tad ir radies viedoklis, ka dzemdības ir
obligāts ciešanu avots?
Ja mēs pasekosim līdzi Eiropas civilizācijas vēsturei, tad redzēsim
ka sākot no Viduslaikiem izskan vārdi par to, ka bērna piedzimšanu
pavada sāpes. Gan vīrieši, gan sievietes atbalsta ideju, ka ciešanas –
tā ir neatņemama dzemdību daļa. Veselām paaudzēm dzemdību sāpes tika
uztvertas kā fakts. Interesanti, ka līdz šim laikam jēdziens par to, ka
dzemdības – tās noteikti ir sāpes, neeksistēja. Visa sena kultūra un
medicīna (Senā Grieķija, Senā Krievzeme, Ēģipte, Babilona utt.) kā
negrozāmu patiesību pieņēma to, ka dzemdībām ir jāpaiet bez sāpēm. Ja
rodas sāpes – tātad sieviete vai bērns ir slimi un viņiem ir
nepieciešama palīdzība. Par to rakstīja savos darbos Hipokrāts,
Aristotelis un Soranuss (ārsts no Efesa, kurš dzīvoja mūsu ēras pirmā
gadsimta beigās, otrā gadsimta sākumā)
Aptuveni mūsu ēras trešajā gadsimta rietumu civilizācijā notika
ievērojamas izmaiņas, saistītas ar agrāku jūdu-kristīgu mācību
sagrozīšanu. Visiem zināms, ka šī perioda kristīgā baznīca bremzēja
medicīnas attīstību vairāk nekā jebko citu pēdējo 2 tūkstošgadu laikā.
Tiesības pieskatīt dzemdējošu sievieti, bez vecmātes vai akušieres,
bija piešķirtas tikai draudzes ganiem un ganiem, kuri pieskatīja slimus
lopus, bet viņu izglītības trūkums dzemdētājas šausmināja. Dzemdības
tiek uzskatītas par miesīga grēka sekām, kurš tika izpirkts ar
ciešanām. Tikai viena gadu tūkstoša laikā, pat līdz 1520. gadam,
baznīca pilnīgi uzurpēja atbildību par dzemdībām Eiropā. Pie dzemdībām
netika pielaista neviena nepiederoša persona.
Katram no mums ir labi pazīstamas slavenas rindiņas no Bībeles, kur
Dievs saka Evai: „Vairojot vairošu tavas bēdas tavā grūtniecībā, sāpēs
tu dzemdēsi bērnus.” Šis fragments ir pazīstams kā „Evas nolādējums”.
Bībele – tā ir dievišķīga grāmata, kuras īsta būtība tika atklāta īstu
manuskriptu veidotājiem. Bet vai vienmēr ir jātic tās tulkotājiem?
Zinātnieki-bibliogrāfi rūpīgi pētīja ebreju un grieķu manuskriptus, pēc
kuriem tika pārtulkota Bībeles liela daļa, un nonāca pie secinājuma, ka
vārdi, kuri attiecas uz dzemdībām, nozīmē nevis „sāpes”, bet „darbu”,
„pūles”. Saskaņā ar precīzāku tulkojumu, Dieva vārdi skanēs: „Vairojot
vairošu tavu darbu tavā grūtniecībā, ar pūlēm tu dzemdēsi bērnus”.
Zinātnieki,
kuri pētīja pirmos Bībeles manuskriptus, nonāca pie secinājuma, ka
dzemdības tur nav pieminētas kā sāpju process, bet ir norādes uz
dzemdībām kā uz smagu darbu. Pirmie Bībeles tulkojumi uz Eiropas
valodām parādījās XVI gadsimtā. Tulki, kuri redzēja šausmīgus grūtnieču
uzturēšanas apstākļus, viņu augstu mirstības līmeni un briesmīgas
slimības, paši no sevis pievienoja vārdus „sāpes” un „dzemdību mokas”.
Tā dzemdību palīdzības stāvoklis sešpadsmitajā gadsimtā ietekmēja
Bībeles tekstus un kļuva par daudzu paaudžu rokasgrāmatu. Gadsimtu
gaitā katrs kristietis svētīgi ticēja, ka dzemdību mokas – tā nav
attieksme pret dzemdībām Viduslaikos, bet gan likums, kurš nāk no Dieva.
Tātad, sabiedrības viedoklis tika izveidots, garīdznieki bija
apmierināti, bet grūtnieces izjuta elles mokas kā sodu par miesīgu
grēku. Bet laiks pagāja, un bez Bībeles parādījās arī citi avoti, kuri
veidoja viedokli par dzemdībām kā par dzīvībai un veselībai ļoti
bīstamu procesu. Ja rakstnieks, aprakstot sava stāsta varones
dzemdības, grib pievērst lasītāja uzmanību, viņš pārpilda šo epizodi ar
mokām, ciešanām un dramatismu. Bet ja grib izvest notikumu dalībnieci
no romāna darbības – visērtāk „nobeigt” viņu dzemdību laikā. visos
seriālos notiek tas pats: visas varones dzemdē mokās vai mirst dzemdību
laikā. Mēs ļoti reti redzam ekrānos laimīgas mātes.
Bet tas vēl nav viss! Visas grūtnieces draudzenes uzskata par savu
pirmo pienākumu pastāstīt viņai par to, kā viņas mocījās dzemdību
laikā. turklāt, stāsts par mokām tiek „pārbērts” ar visādiem
aizkustinošiem sīkumiem par savām pazinām un palātas kaimiņienēm. Baiļu
veidošana procesā ievērojama loma ir arī grūtnieces radiniekiem, kuri
uzskata par nepieciešamu uzdzīt viņai pēc iespējas vairāk baiļu un pēc
iespējas ātrāk nosūtīt uz dzemdību namu, kur viņai noteikti „palīdzēs”.
Ievērojamākie situācijas saasināšanas avoti ir grūtnieces māte,
vīramāte un vīrs. Ļoti bieži vīri pirms sievas dzemdībām savāc baumas
un tenkas šai problēmai apkārt, līdz ar ko tikai apstiprina savas visai
saprotamas bažas par viņas veselību un dzīvi.
Tātad, ap dzemdību aktu pašlaik pastāv visai izveidojies viedoklis,
ka tās ir mokas, saistītas ar ļoti spēcīgām sāpēm, kuras tik’ var
izturēt cilvēks, un tās ir nāves bīstamības avots. Tieši šī doma arī
tiek iedvesta sievietēm televizorā, radio, uz periodisko izdevumu un
daiļliteratūras lapām, kā arī ar radinieku un paziņu mutēm.
Kādas bailes ir normālas?
Bez apzinātām bailēm pirms dzemdībām, kuras izveidoja sabiedrība,
pastāv arī neapzinātu baiļu avots, kuras saistītas ar dzemdībām kā ar
kādu nezināmu un pat mistisku parādību – jaunas dzīvas būtnes rašanās
pasaulē, kura neizbēgami noved pie nezināmām dzīves izmaiņām.
Turklāt, grūtniecības pēdējo nedēļu laikā sieviete sāk izjust visai
dabiskas bailes pirms dzemdībām, kuras, pirmām kārtām, ir saistītas ar
pašu dzemdību neizbēgamības faktu. Ja agrīnos termiņos un pat
grūtniecības otrajā pusē viņai liekas, ka dzemdības viņai notiks bezmaz
vai nākamajā gadsimtā, tad grūtniecības pēdējās nedēļās pie viņas
pēkšņi nāk apziņa, ka viņa arī dzemdēs savu bērnu tāpat kā visas, un no
tā nevar izvairīties. No vienas puses, viņa jau grib dzemdēt un tikt
vaļā no grūtniecības, kura ir kļuvusi neērta, no citas puses –
dzemdības ir kā neizbēgams notikums, kurš ir saistīts ar iegrimšanu
kaut kādā atšķirīgā, nezināmā stāvoklī, kurš viņu biedē.
Tādējādi, sievietes neapzinātas bailes un nedrošība pirms dzemdībām
– tā ir visai likumsakarīga parādība, un tai nav nepieciešamas
piesaistes, lai meklētu to dabas izskaidrojumu.
Dzemdības var būt saldas
Bez
stāstiem par dzemdību mokām mēs satiekam stāstus arī par bezsāpju
dzemdībām, kuras parasti kļūst par skaudības priekšmetu. Bet tādas
dzemdības būtu jāuzskata par noteikumu nevis izņēmumu.
Tās, kuras ir pirmo reizi grūtas, bieži gaida nevis dzemdības, bet
mazuļa ierašanos. Kad sākas pirmie dzemdību krampji, daudzas sievietes
priecājas par to, ka drīz viņas redzēs savu mazuli. Liela daļa no viņām
bez grūtībām pasaka, ka viņas izjuta dziļu prieku, kad sadzirdēja sava
bērna kliedzienu. Diezgan bieži sievietēm, kuras neko nezina par
dzemdību mokām, dzemdības notiek vieglākajā un loģiskākajā veidā.
Mēdz būt arī tādi gadījumi, kad sievietes, kuras ir pazīstamas ar
dabisku dzemdību metodēm, dzemdējot savu pirmo bērnu, nonāk pie
secinājuma, ka sievietēm nevajadzētu uztraukties par dzemdībām. Viņas
stāsta, ka izjuta diskomfortu un jūtamas sāpes tikai dažu pēdējo
krampju laikā un pūlēšanās periodā. Par pašu pūlēšanos viņām paliek
atmiņas kā par smagu darbu, nevis kā par neciešamām sāpēm. Bet pat šis
diskomforts un sāpes nevar būt salīdzinātas ar to laimi, kuru viņas
izjūt, pirmoreiz ieraugot un sadzirdot savu mazuli, pirmoreiz
pieskaroties viņam. Jaunas dzīves piedzimšana – tas ir ne tikai
fizioloģisks, bet arī garīgs sasniegums.
Nav pamatots uzskats par to, ka bezsāpju dabiskas dzemdības – tā ir
sen aizmirstu dienu lieta, un ka mūsdienu sievietei tās nav iespējamas.
Arī tagad tās var būt saldas tām sievietēm, kuras ir spējīgas pārvarēt
sabiedrības viedokļa inerci un radinieku spiedienu. Bet lai dabiskas
bezsāpju dzemdības kļūtu par likumsakarīgu parādību, ļoti svarīgi ir
mainīt sabiedrības viedokli, kurš pasniedz dzemdības kā elles mokas. Un
šeit ievērojama loma ir pašu sieviešu un viņu tuvinieku tieksme iegūt
par dzemdībām kompetentu informāciju, nevis pamatoties uz baumām,
tenkām un minējumiem.
Kā uzvarēt bailes?
Kas var palīdzēt? Protams, sazināšanās ar tām, kuras ir izjutušas tieši tādas, „saldas” dzemdības un zina, kā tās organizēt.
Visvienkāršāk būtu, ja jūs satiktu tādus cilvēkus pirmsdzemdību
sagatavošanas kursos. Lai palīdzētu sagatavoties dabiskām dzemdībām,
pirmsdzemdību sagatavošanas instruktoram ir, pirmām kārtām, jāizprot
grūtniecības un dzemdību psiholoģija, bet tad arī šo procesu
fizioloģija, un, protams, viņai ir jābūt savai dabisku laimīgu dzemdību
pieredzei. Kas attiecas uz medicīnas darbinieku kompetenci šajā sfērā,
tad tā diemžēl, izrādās, ir visai neliela. Turklāt, daudzus no viņiem
pilnīgi apmierina grūtnieču bailes pirms dzemdībām, jo tās izmanto kā
sviru, lai izrādītu spiedienu uz saviem pacientiem. Tāpēc kursi, kurus
vada mediķi, lai kā tos arī nesauktu, parasti nesagatavo dabiskām
bezsāpju dzemdībām.
Pati uzņemieties atbildību par savām dzemdībām un sāciet tām
gatavoties, tad aizies prom jebkuras bailes un dzemdības būs saldas.
|