ilze.ucoz.lv

Ārstnieciskā jāšana sevī ietver trīs atšķirīgus virzienus: hipoterapija ir medicīniskā rehabilitācija – to izmanto pacientiem ar fiziskām problēmām, bet pedagoģiskā jāšana paredzēta cilvēkiem ar mentālām, sociālām un uzvedības problēmām. Nākamais līmenis jau ir paralimpiskā jāšana jeb sports cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Svarīgākais no šiem virzieniem ir hipoterapija, jo ar tās palīdzību iespējams atjaunot cilvēka kustības spējas. Kustības ir centrālās nervu sistēmas (CNS) impulss, kuru izpilda muskuļi. Ja traumas dēļ ceļš no CNS uz muskuļiem ir traumēts, impulsi līdz muskuļiem nenonāk un cilvēks nespēj pakustināt ķermeņa daļu. Jāšanas laikā cilvēks šo impulsu saņem no zirga, tas tiek novadīts līdz smadzenēm, veidojot jaunus kustību centrus un informācijas apmaiņas kanālus starp smadzenēm un muskuļiem, līdz organisms pamazām pats sāk strādāt un veidot kustības.

Zirga muguras muskuļi soļojot veic trīsdimensiju kustības – uz augšu un uz leju, uz priekšu un atpakaļ, kā arī uz sāniem, veicot rotējošas darbības. Viss kustību kopums, ko jātnieks izpilda zirga mugurā, ir identiskas vesela cilvēka gaitai. Jājot šāds vesela cilvēka kustību stereotips uz cilvēka smadzenēm tiek pārtranslēts 90–100 reižu minūtē.

Reitterapijas laikā organisms strādā tā, it kā ietu pastaigā ar ātrumu septiņi kilometri stundā, taču slodze ir daudzkārt lielāka. Vienas nodarbības ilgums ir divdesmit minūšu – šajā laika sprīdī smadzenes vislabāk spēj uzņemt informāciju, bet pēc tam nogurst, jo slodzes un uzņemtās informācijas ziņā viena nodarbība ir līdzvērtīga pusotru stundu ilgam treniņam sporta zālē. 20 minūšu ir arī nepieciešams, lai reflekss ierakstītos smadzenēs. Savukārt zirgu ārstēšanai nedrīkst izmantot ilgāk par divām stundām vai pusotru, ja jātnieki ir divi. Ar pacientu zirga mugurā vienlaikus darbojas divi, smagākos gadījumos pat četri cilvēki, jo uz terapiju nāk arī cilvēki, kas bez palīdzības pat nevar nosēdēt – tad viens cilvēks sēž aiz muguras, divi pietur kājas un vēl viens vada zirgu. Lai būtu drošāk, zirga mugurā arī mazākie pacienti nekad nesēž vieni paši.

Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari reitterapijas nodaļas dibinātāja Olga Bērziņa uzsver, ka visiem speciālistiem, kas piedalās ārstēšanā, jābūt ar īpašiem sertifikātiem. Reitterapijā var piedalīties trīs speciāli apmācīti ārsti – sertificēts reitterapeits, instruktors un asistents. Lai sevi varētu saukt par reitterapeitu, ārstam ir jābūt ar medicīnisko vai fizioterapeita izglītību, turklāt jātniekam. Tikai tad, kad speciālists ir ieguvis reitterapeita diplomu, viņš drīkst nodarboties gan ar hipoterapiju, gan ārstniecisko jāšanu. Instruktoram ir sociologa, pedagoga vai psihoterapeita izglītība, kā arī profesionāla jātnieka iemaņas – viņš drīkst darboties ar pacientiem bez fiziskām problēmām. Savukārt par asistentu var būt zirdzinieks, kas palīdz reitterapeitam un instruktoram.

Vissvarīgākā un visgrūtākā ir zirga izvēle un apmācība – reitterapijai der tikai izcili zirgi ar labu raksturu, kas sasnieguši vismaz sešu gadu vecumu. Pirmkārt, dzīvnieka gaitai ir jābūt perfektai, lai arī cilvēkam nodotu kvalitatīvu kustību, turklāt zirga mugurai jābūt pietiekami spēcīgai, lai varētu noturēt divus jātniekus. Svarīgs ir arī dzīvnieka izskats, lai slimajam cilvēkam būtu patīkami ar to kontaktēties. Pēc rakstura zirgam jābūt gudram, līdzsvarotam, mierīgam un enerģiskam reizē, lai tas nebūtu slinks, bet to varētu savaldīt. Kad izdodas atrast dzīvnieku, kam piemīt visu šo īpašību kopums, notiek tā apmācība, un, kad zirgs ir pilnīgi drošs, komisija no Reitterapijas asociācijas to sertificē. Diemžēl reizēm gadās, ka labs jājamzirgs atsakās strādāt ar pacientu – šādos gadījumos dzīvnieku nedrīkst piespiest drošības apsvērumu dēļ, un tas tiek pārprofilēts par sporta zirgu.

Ja ar pacientu darbojas neprofesionāļi, cilvēka veselību šādi var smagi sabojāt. "Cilvēki iedomājas – man tagad ir zirgs, tātad es varu ārstēt cilvēkus, bet tā nav. ministrija šādus pašdarbniekus jau nosaukusi par kaktu dakteriem, jo viņiem nav atbilstošu zināšanu, kas ļautu novērtēt pacienta stāvokli. Reitterapijas laikā var radīt arī traumas, kas slimnieka stāvokli tikai pasliktina, bet tie cilvēki vienalga iedomājas, ka ir svarīgi un tiesiski ārstēt," satraucas O. Bērziņa, jo katrai diagnozei nepieciešama specifiska ārstēšana. Arī zirgs katram pacientam nepieciešams citādāks – ar šaurāku vai platāku muguru, turklāt ārstēšanas gaitā dzīvniekus vajag arī mainīt.

Mēģinot palīdzēt cilvēkam atjaunot spēju staigāt, ļoti svarīgi ir, lai slodze visam ķermenim būtu vienmērīga, tāpēc regulāri jāmaina zirga iešanas virziens, taču, piemēram, skoliozes (mugurkaula deformācijas) gadījumā slimnieks nereti pa apli jāj tikai vienā virzienā, lai izlabotu deformāciju, jāskatās. Uz Dauna sindroma skartajiem reitterapija (jeb šajā gadījumā – pedagoģiskā jāšana) iedarbojas citādi – šie cilvēki iemācās patstāvīgi strādāt un labāk kontaktēties ar pasauli. Ar uzticamā dzīvnieka palīdzību iespējams ievest dzīvē arī autiskus cilvēkus – viņi ļauj savā pasaulē ienākt zirgam un caur zirgu ienāk mūsējā.