Bērnus pamodināja ļoti spilgta
gaisma. Tā spīdēja no durvīm tieši virsū bērniem.Viņi uzcēlās un gatavojās
taisīt zivis brokastīs. Maitenes grasījās notīrīt zivis. Tikai tad viņas pamanīja,
cik to ir daudz.
-Tās sabojāsies, ja paliks tik sutīgā laikā ārā.- Aleksa gudri teica.
Marija un Anna bija ar viņu vienisprātis un tāpēc metenes lika zēniem izdomāt,
kā ēdienu varētu saglabāt svaigu ilgāk. Līdz ar brokastīm bija gatava arī zēnu
ideja. Un vēl viņi bija izdomājuši, kā dabūt siltu ūdeni bez vārīšanas. Pie
brokastīm bēni to "apsprieda". Zēnu plāns bija tāds:
-Jūs taču atceraties karsto ezeru? Mēs varētu ar grāvīti to novadīt uz šejieni,
un mums būtu karsts strautiņš.- Džeks stāstīja.
"Bet paklau! Mēs jums likām izdomāt, kā lai saglabā svaigas zivis!" Anna
viņu pārtrauca.
"To mēs arī izdomājām!" Filips atmeta,"Mums tikai jāielaiž tās
strautā!"
"Vai tu neapjēdz, ka tas izklausās stulbi!?Ja tas būtu tik vienkārši, mēs
jau sen būtu to izdarījušas!" Aleksa sarauca pieri.
"Njā,"Filips novilka,"bet mums būs jāizgatavo metāla trauks, ko
varētu strautā ielaist."
Pēc brokastīm bērni ķērās pie darba. Meitenes sameklēja
metāla gabalu, kas nemaz nebija viegli izdarāms. Viņas jau bija gatavas atmest ar roku,
kad Anna pēkšņi paklupa un izrādījās, ka vainīgais akmenis patiesībā ir metāla
gabals. Kamēr Anna berzēja savu nobrāsto celi, Aleksa un Marija aplūkoja metāla
gabalu, un nolēma, ka nevajag lieki kavēties, tāpēc tūlīt jāiet mājās. Meitenes
paņēma metālu un gāja.
Mājās zēni bija pagatavojuši divus māla traukus. Vienu
lielāku, vienu mazāku. Mazāko varēja ielikt lielākajā iekšā. Izkausētais metāls
tika ieliets lielākajā traukā un mazākais trauks tika iespiests tajā iekšā. Tā
izveidōjās lielisks metāla trauks. Kad metāls bija sacietējis, bērni tajā ielika
zivis un ielaida to ūdenī.
Nebija ko darīt, un bērni nolēma aiziet un izpētīt to salas
daļu, kuru viņi vēl nepazina. Pēc Filipa aprēķiniem sala varētu būt apmēram
divdesmit astoņus kvadrātkilometrus liela. Laika gaitā bērni bija iepazinuši apmēram
divdesmit kvadrātkilometrus. Tātad vēl apmēram astoņi palika nezināmi. Un šos
astoņus kvadrātkilometrus bērni bija nolēmuši tagad izpētīt. Pārgājienu viņi
paredzēja apmēram divas dienas garu. Viņi pat nenojauta, ka notiks kaut kas tāds, kas
pārgājienu krietni paildzinās. Meitenes sakravāja ēdamās mantas. Viņas paņēma
lielāko daļu zivju un nedaudz saceptas antilopes gaļas. Šķērsot zināmo apvidu, lai
nonāktu nezināmajā, nenācās ilgi, jo šis gabals bija pavisam neliels. Vispirms bija
palmas, vārdu sakot, ļoti daudz palmu. Izgājuši cauri palmām, bērni nonāca jaukā
pļaviņā. Aiz tās pletās neliels mežs. Kad bērni bija izgājuši cauri tam, bija jau
vakariņu laiks. Tuvumā bija neliels strautiņš, un Anna aizskrēja piepildīt krūku ar
ūdeni. Zēni bija sakūruši mazu ugunskuriņu, kur uzsildīt gaļu. Filips kaut ko
grasījās skaļi stāstīt, taču Anna pielika pirkstu pie lūpām un nošņāca:
"Klusu! Pļaviņā pie strauta ganās zirgi. Palūkosim, vai nevaram viņus
noķert!"
Aleksa pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt.
"Vai kāds māk mest laso?" Džeks neviļus ievaicājās.
''Es nē!" Filips atmeta.
"Es arī nē" Aleksa piemetināja, "Turklāt ar virvi mēs viņus
nenovaldītu!"
"Mums vajadzēs viņus iemānīt aplokā" Filips novilka.
"Jā, vajadzēs gan!" Marija piekrita.
Pēc šīs sarunas bērni sāka meistarot aploku. Viņi to neveidoja
īpaši smalku, bet tādu, lai zirgi nevarētu tam izlīst cauri. Darbs bija pa pusei
pabeigts, kad sāka tumst, un neko lāga nevarēja sdaredzēt, tāpēc zēni meta mieru,
un palīdzēja meitenēm sagatavot teltis. No rīta, tikko atvēruši acis, zēni atkal
metās pie aploka būves. Tai rītā viņi pat brokastis nepaēda. Pret pusdienām aploks
bija gandrīz pabeigts. Vajadzēja vēl tikai iestiprināt vārtus.Tas gan neaizņēma
ilgu laiku un jau pēc pāris minūtēm aploks bija gatavs. Tieši šajā laikā zirgi
gāja pie strauta dzert. Bērni no visām pusēm viņus ielenca, atstādami tikai vienu
vietu brīvu, kur zirgiem izmukt un tā veda tieši aplokā. Visiem bērniem rokās bija
garas lāpas, ar kurām viņi iebaidīja zirgus. Zirgi, nemaz neapdomādamies, ieskrēja
aplokā. Aleksa aiz viņiem aizcirta vārtus.
"Šeit ir astoņas ķēves," viņa nedaudz pavērojusi konstatēja.
"Un kāda tam nozīme?" Filips atmeta.
"Liela! Pirmkārt, ķēves ir mierīgākas un, otrkārt, tām ir kumeliņi un
līdz ar to arī piens."
"Labi - tātad mums jāizvēlas ķēves!"
Pret vakaru zirgi bija nedaudz noguruši. Tie pārstāja trakot un
tramīgi apgūlās. ''Tagad!" Aleksa nočukstēja un pasniedza katram virvi, kas bija
sasieta cilpā. Bērni ielēca aplokā un apmeta virves cilpas ap izvēlēto zirgu
kakliem. Otrs virves gals bija piestiprināts pie aploka. Kad tas bija padarīts, visi
ātri izleca no aploka un Aleksa piesteidzās pie vārtiem un atdarīja tos. Visi zirgi
kā traki metās ārā pa vārtiem, vienīgi piesietās ķeves to nevarēja, viņas
raustījās kā negudras un zviedza, bet tas neko nelīdzēja. Pārējie zirgi aizskrēja,
nemaz nemāģinādami glābt piesietās ķēves. Kad pārēje zirgi bija prom, Aleksa
atkal aiztaisīja vārtus, baidīdamās, ka kāda ķēve varētu aizbēgt. Palikušās
ķēves sākumā bija diezgan niknas, taču ar laiku nomierinājās.
Nākamajā rītā Anna veikli pārlēca pāri žogam un iedeva
ķēvēm ūdeni. Tad viņa tikpat veikli atkal pātrlēca žogam otrā pusē. "Jūs
redzēsiet,ka pavisam drīz ķēves pieradīs pie mums un ļaus kāpt sev
mugurā"Anna pareģoja, taču taisnība viņai bija tikai daļēji. Drīz vien
ķēves nomierinājās. Tās mierīgi gremoja zāli, kas bija aplokā un uztraucās
tikai tad, kad nāca bērni. Visvairāk viņām iepatikās Anna, jo meitene regulāri deva
ķēvēm ūdeni. Nakti bēni pārlaida iepriekš sagatavotajā zaru teltī. Kad no rīta
Anna atkal ienesa ķevēm ūdeni, tās vairs no meitenes nebēga, tikai pakāpās sāņus.
Un jau vakarā Anna mierīgi varēja viņas noglātīt, taču līdzko nāca kāds cits,
viņas sāka zviegt un sacēla trobeli. Bet tā kā bērni bija stingri apņēmušies
zirgus pieradināt, viņi norunāja, ka nesīs ūdeni pārmaiņus. Sākumā, kad ķēves
bija gaidījušas Annu atnesam viņām ūdeni, bet ieraudzīja tikai Aleksu, viņas bija
diezgan neapmierinātas, taču drīz vien pierada. Pēc apmēram trīs dienām arī
pārējie varēja noglaudīt ķēves. Viņi nolēma, ka ir laiks sākt mācīties ar
viņām jāt, taču ķēves pašas nemaz tam nepiekrita. Aleksa uzkāpa virsū savai
izredzētajai ķēvei, taču tā sāka trakot un nosvieda Aleksu nost. Par laimi apakšā
bija zāle un meitene dikti nesasitās. Taču kā gan lai iemācās jāt, to nedarot? Tā
visi nosprieda pie vakariņām un nolēma, ka nākošajā rītā atkal mēģinās jāt.
Šoreiz zirgiem uz muguras uzlēca visi bērni un ieķērās krēpēs. Ķēves auļoja
apkārt briesmīgā ātrumā un ik pa laikam saslējās pakaļkājās, censdamās nomest
bērnus zemē. Annas ķēvei tas arī izdevās. Anna novēlās atmuguriski no zirga un
kādu laiku nevarēja nemaz parunāt. Par spīti visam bērni neatteicās turpināt
jāšanas stundas. Viņi jāja katru rītu, katru pusdienu un katru vakaru. Kad pienāca
nākošā jāšanas reize, Marijas zirgs trakodams iedrāzās mežā. Filips jau
grasījās dzīties viņai pakaļ, taču kā?Viņa zirgs viņu neklausīja un kājām
zirgu viņš nekad nepanāktu.
Melnā Bulta, tā Marija bija nokristījusi savu
ķēvi, traucās pa mežu, tiešām atgādinot izšautu melnu bultu. Asie zari skrāpēja
Marijas seju. Viņa apķērās ap zirga kaklu un un piespiedās tam, lai satrakotā ķēve
nevarētu viņu nosviest zemē. Viņai iešāvās prātā, kas gan notiktu, ja tā būtu
nevis ķēve bet ērzelis.Vai tādā gadījumā viņa vēl būtu dzīva? Tā skrienot,
ķēve bija nosvīdusi un piekususi. Viņa pamazām sāka zaudēt spēkus. Acīmredzot
šis spēka izsīkums lika ķēvei atgriesties pie strauta, lai padzertos. Kad ķēve bija
kārtīgi padzērusies, bērni to atkal iestūķēja aplokā. Vispār jau dzīvnieciņi
pret saviem saimniekiem izturējās labi, satrakojās vienīgi tad, kad
pienāca jāšanas laiks. Acīmredzot tas viņām ļoti nepatika. Taču tā kā nekas nav
mūžīgs, arī zirgu nepatika pret jāšanu nebija ilga. Līdzko viņas nedaudz pierada,
pat priecājās par to.Visvairāk patika jāt Melnajai Bultai, Marijas ķēvei. Aleksa
savu ķēvi bija nokristījusi par Ziediņu, jo Ziediņai uz pieres bija balts pleķītis,
kas atgādināja puķi. Jāsaka, ka pati ķēve bija brūnā krāsā. Anna savu
ķēvīti bija nosaukusi par Balto Stirnu, jo tā bija viscaur balta un izskatījās
visstaltākā. Sākumā Filps savu ķēvi gribēja saukt par Ātro Laivu, taču pārējie
iebilda, jo zirgs esot zirgs nevis laiva. Tad viņš savu zirdziņu nosauca vienkārši
par Ātro. Zemenīte.Tā sauca Džeka ķēvi. Šī nosaukuma iemesls gan nebija zināms.
Tikko ķēves bija nedaudz samierinājušās ar jāšanu, bērni devās aplūkot vēl
nezināmo salas daļu. Tā kā sakarā ar zirgiem viņi jau bija iekavējuši veselu
nedēļu, viņi tālāk devās jāšus. Nu šīs divas dienas tika samazinātas līdz
pusei dienas.
|
Onlain spēles
Lejuplādes
